Uz Seljalandsfosu (foss islandiešu valodā nozīmē ūdenskritums) braucam pa milzīgu līdzenumu, kas beidzas ar stāvu klinšu sienu. No klintīm gāžas lejā ūdens straume – Seljalandsfoss. Ūdenskritumu var apskatīt no visām pusēm, arī palīst apakšā.
Pietiekoši izmirkuši Seljalandsfosā dodamies gar klints sienu uz ziemeļu pusi. Pēc puskilometra gājiena tur atrodam mazāku bet arī skaistu ūdenskritumu – Gljufrabui.
Skogafoss ir nākamais ūdenskritums, kurš gāžas platā straumē no vertikālas klinšu sienas klajuma malā. Kāpienu pa kāpnēm uz platformu virs ūdenskrituma var turpināt ar pastaigu pa platu taku gar upi uz augšu. Tur ir vēl daži skaisti ūdenskritumiņi, kalnu pļavas un citi jauki skati.
Tālāk braucam skatīties Dirholē arku – milzu klinšu veidojumu jūrā pie Vikas. Jūrā tur ir ir daudzi un dažādi klintsgabali, arka ir visiespaidīgākā gan izmēru, gan formas ziņā. Tā gan īsti negrib parādīties, jo jūrā ir atnākuši mākoņi.
Vikā ejam skatīties arī melno pludmali. Melnās smiltis ir sasilušas saulē un kombinācija ar baltajām viļņu putām izskatās labi.
Dienas nogalē izstaigājam maršrutu pie Kirkjubajarklaustura (mēģini šo iegaumēt 🙂 ) ciema. Ūdenskritums, Sistravatna (systravatn) ezers, kalnu taka un visbeidzot bazalta veidojums, kur izskatās pēc baznīcas grīdas. Tomēr bazalta sešstūra flīzes ir radušās dabiski – atdziestot magmai, tā saraujas un saplīst, veidojot šādus sešstūra stabus. Fjasrargljufura kanjonu apskatīt mums ieteica Deivids – naktsmītnes saimnieks Selfosā. Tūristu taka ir izveidota gar kanjona augšu, kas ir labi pastaigai, bet iespaidīgāki skati ir no kanjona apakšas. Tur interesenti darbojas uz savu roku, jo takas nav un ik pēc brīža ir jābrien pāri upei. Ilze arī šo izmēğina. Sandales pēc tam ir jāžāvē vairākas dienas.
