Abrī atrodas divu kalnu upju – Guilas un Bušetas satekā. Šodien braucam uz augšu gar Bušetu. Braucam gar Le Roux ciemu (nosaukums droši vien varētu likties pazīstams Vinnija Pūka lasītājiem) un drīz pēc tam apstājamies pie vēl mazāka kalnu ciemata ar nosaukumu Valpreveire (Valpreveyre).
Taka sākas pie Bušetas upītes un jau tūliņ dodamies tai pāri. Šajā gadalaikā upītes gultne ir gandrīz sausa – varam tai mierīgi pārkāpt. Bet ir redzams, ka pavasarī te izskatās gluži citādāk.
Taka pamazām iet kalnā, izejam cauri lapegļu mežam, tad kalnu pļavām un nokļūstam pie krustcelēm. Tālāk ir vairāki varianti, mēs izvēlamies Bušetas pāreju (Col Bouchet, 2675m). Taka arī turpmāk vienmērīgi stāvus pa akmeņainu pļavu iet uz augšu. Šodien ir diezgan vējains, vietām pūš pamatīgi.
Uzkāpjot Bušetas pārejā redzam, ka Itālijas pusē spīd saule (tas nav raksturīgi šim reģionam, te Itālijas pusē ļoti bieži ir migla, kuru itāliski sauc Nebia; šodien Nebia nebija 🙂 ). Tieši pie pārejas ir kalnu māja, izmantojam iespēju skaistā saulainā laikā paēst pie galda uz mājas terases un baudīt Itālijas kalnu skatus.
Tālāk ejam gar kalna Itālijas pusi uz Malores pāreju – (Col de Malaure, 2580m). Ceļa rādītājs sola 1,5 stundu gājienu. Gājiens ir diezgan grūts – pa stāvu taku lejā, tad augšā uz zemāku pāreju, tad atkal lejā un visbeidzot augšā. Pēdējā posmā taka iet ar līkumu ap klintīm, tāpēc pāreju ieraugām tikai gandrīz pieejot klāt.
Pāreja mūs sagaida ar spēcīgu vēju (šodienas siltais un saulainais Itālijas laiks ir beidzies). Labi, ka uz pārejas ir no akmeņiem sakrauta neliela mājiņa – metru augstas sienas bez jumta ar akmens
solu iekšā un logu skatu baudīšanai. Uzkavējamies te kādu brīdi un tad dodamies lejā Francijas pusē. Visapkārt svilpo murkšķi (vienu Ilze dabū redzēt pavisam tuvu, sēžot pie savas alas), čivina putni un zied puķes.
Noejam pa stāvu taku līdz krustojumam (tam pašam, kur sākumā izvēlējāmies taku uz Bušetas pāreju). Tālāk jau pa zināmo maršrutu nokļūstam lapegļu mežā un vēlāk Valpreveirē.